Californication - Vēstule meitai

Manam dārgumam - skaistulei meitai. Rakstu Tev vēstuli. Tieši tā, īstu, vecmodīgu vēstuli. Šī māksla ir zudusi, patiesi. Kā rokudarbs... velns... rokudarbs. Man jāatzīst, sākumā Tu man patiki - nu, tā. Tu biji maza, brēcoša peciņa. Jauki smaržoji. Pārsvarā. Bet es Tevi ne visai interesēju, kas, protams, mani nosacīti aizvainoja. Biji tikai Tu ar mammu - pret visu pasauli. Dīvaini, ka šīs lietas nemainās. Tā es mētājos, reizēm kaut ko darīdams, reizēm laizdams muļķi. Ne visai saprazdams, kas mainās, ja kļūsti par tēvu. Un neatceros precīzi to brīdi, kad izmainījās viss. Bet zinu, ka izmainījās. Pirms tam necaursitams un neaizskarams, bet mirkli vēlāk mana sirds kļuva plika un atvērta. Mīlestība pret Tevi ir pats dziļākais, satriecošākais un sāpīgākais manas dzīves pārdzīvojums. Faktiski, nepanesamākais. Būdams tēvs, nozvērējos pasargāt Tevi no šīs pasaules, nesaprotot, ka tieši es Tevi sāpināšu visvairāk. Kad skatos uz priekšu, - sirds lūst. Visdrīzāk jau tāpēc, ka nevaru iedomāties Tevi runājam par mani kaut ar kripatu lepnuma. Kā gan Tu varētu? Tavs tēvs ir bērns liela cilvēka ādā, kuram vienlaicīgi rūp it viss un nekas. Domās jau cēls, bet rīcībā vārgulis. Kaut kas jāmaina. No kaut kā jātiek vaļā. Paliek tumšs. Neredz vairs neko ...