Vasara `24 XIII

Sporta svētki beigušies.

Divās nedēļās bija izstrādājusies savdabīga dienas kārtība. Agri no rīta tika skatīts iepriekšējā vakarā notikušais, ko pietrūka izturības sagaidīt. Tad līdz pēcpusdienai dažādas priekšsacīkstes vienkārši fonā. Bet vakarā jau cīņas par medaļām.

Tagad tāda apgāzta koka sajūtas. Pēcvētras pārdomas.

Cilvēks tomēr ir tāda būtne, kuru sugas brāļu (māsu) izmisīga cīņa ar sekojošām laimes vai zaudējuma asarām patiesi iespaido. Līdzjūtot pat līdz kamolam kaklā.

Protams, ne visi sporta veidi spēj aizraut. No riteņbraukšanām vienreizēji bija vīriešu grupas braucieni. Vispirms kalnu trasē. Anglis Tom Pidcock. Izšķirošo izrāvienu viņš izplānoja vietā, kur diviem sāncenšiem izspraukties blakus nav iespējams. Oponentam nācās piebremzēt, lai neizraisītu apzinātu sadursmi. Rezultātā Tom Pidcock - divkārtējs olimpiskais čempions (Tokio un Parīzē).

Šosejas braukšanā beļģis Remco Evenepoel paveica neiespējamo. Viņš vienās un tajās pašās spēlēs vinnēja gan individuālajās sacensībās uz laiku, gan grupas braucienā. Viņa varoņdarbs: - pēc pamatīga atrāviena nācās nomainīt divriteni, nepazaudējot līderpozīciju.

Ļoti skaisti vinnēja mājiniece Cassandre Beaugrand triatlonā. Vispār neiespējams sporta veids. Milzīgs gabals jānopeld brūnajā Sēnā, tad ilgi, ilgi jādzenās ar riteni pa slapjajām ielām, kad sāncenses krīt viena pēc otras. Beidzot garš skrējiens. Savu uzvaru viņa skaidro ar to, ka pirms pāris gadiem bija pārcēlusies uz angļu pilsētu Loughborough, kur pierada sportot lietū.

Dikti priecājos par Saint Lucia sprinteres Julien Alfred uzvaru 100m skrējienā. Pirmā zelta medaļa Karību jūras baseina valstiņai, kuras platība tikai divreiz lielāka kā Rīgai.

Zināmu pārdzīvojumu raisīja mūsu pludmales volejbolistu gaitas olimpiādē. Prieks, ka Tīna un Nastja nostartēja atbilstoši savam rangam pasaulē, ne zemāk.

Par 3x3 man nav ko teikt. Tas bija spēriens starp kājām. "Īsti vīri" par tādām lietām nerunā ...

Pāris vārdi par BMX. Mūs pārstāvēja Kristens un meitene ar diviem vārdiem. Veronika Monika. Kristens pamanījās uzmest kūleni uz līdzenas vietas, kad visi sāncenši jau bija gabalā. Tā, kas ar diviem vārdiem, turējās brašāk. Viņa nogāzās brīdī, kad tomēr, kā pati izteicās, sajuta impulsu pakonkurēt ar labākajām.

Cerams, ka visas šīs pēcnācēju performances neskatījās divkārtējais olimpiskais čempions Māris. Starp citu, nesen uzzināju, ka Māra tēvs ir cesvainietis. Atceros viņu ģimenīti ar trīs brāļiem un māsu.

Lielais basketbols. Amerikāņu sapņu komandai praktiski konkurentu nebija, taču serbi ar savu līderi Jokiču pusfinālā tomēr nervus pakutināja. 35 minūtes no 40 viņi bija vadībā. Tomēr miljonu auditorijas priekšā amerikāņi nodemonstrēja, kā metodiski nodeldēt mīnus 17 punktus un pēdējās minūtēs uzvarēt.

Un tagad par lielāko šoku. Sieviešu teniss. Uzreiz saku, ka "slimoju" par ķīnieti Qinwen Zheng. Pat zinu, kādēļ. Nosvērtās uzvedības dēļ, rakstura dēļ un mērķtiecības dēļ. Kad vēroju tuvplānus, seja izstaro kaut kādu visas viņas tautas tūkstošgadīgo gudrību un pārliecību.

Ceturtdaļfinālā pretiniece bija vāciete. Spēlētāja gados, bijusī pasaules līdere. Spēlētāja, kas varbūt spēlē savus pēdējos mačus tik augstā līmenī un tāpēc izliek sevi visu un vēl vairāk. Ārkārtīgi grūta un gara (3:04) spēle. Neparedzams iznākums līdz pat pēdējiem sitieniem. Tas, ka ķīniete spēja "izvilkt" tie-break-u no 1:4, bija neaptverami. Vienmēr aukstasinīgā Qinwen-a vienkārši nokrita uz muguras un no pārdzīvojuma kliedza. Es nodomāju, ka jau nākošās dienas pusfinālā viņai diez vai atradīsies kaut kripatiņa spēka un izturības.

Spēle pret polieti, tagadējo pasaules līderi. Nenormāli grūtā cīņā izdodas vinnēt pirmo setu. Otrais sets. Līdz 0:4 izturēju, tad nolēmu izmantot savu līdzjutēja triku, kas reizēm nostrādā. Izslēdzu pārraidi un aizgāju uz veikalu. Domāju atgriezties uz trešo setu. Atnāku, pieslēdzos un neticu cipariem uz ekrāna. 6:2 un 7:5 Kā tas iespējams, - no 0:4 uz 7:5 pret pasaules līderi???

Tad sekoja saldais ēdiens. Noskatījos atkārtojumā visu spēli Latvijas televīzijā, zinot iznākumu un klausoties mūsu komentētāja muļķībās. Tā taču ir bauda, ja es rezultātu zinu, bet komentētājs ne :)

Nekad neaizmirsīšu Parīzes olimpiskās spēles. Tās pēc ilgiem laikiem notika civilizētos apstākļos. Ar to es biju domājis, ka Tokio spēles diemžēl iztika bez skatītājiem, Rio nepameta sajūta, ka blakus spēlēm tomēr valda kliedzoša nabadzība, bet Londonas spēles nogranda pirms 12 gadiem. Stipri sen.

Neko grandiozāku, krāšņāku un aizraujošāku par olimpiskajām spēlēm cilvēks nav izdomājis. Prestižāku rīkotājvalstij arī ne. Visi cenšās parādīt paveikto - sportisti, mākslinieki, režisori, celtnieki, specefektu demonstrētāji, brīvprātīgie, tūrisma nozare, ... - visi.

Un tas nostrādā. Operatori nepārtraukti rāda skatītājus. Tuvplānā. Šķiet, cilvēki visas savas problēmas aizmirsuši un vienkārši jūk prātā. Krīt ekstāzē, neskatoties uz konkrēto rezultātu konkrētā vietā: - Nekam citam nav nozīmes, jo mēs piedalāmies, mēs esam klāt!

Par svētkiem!