Vasara `24 XI

Notikumi risinās ļoti strauji. Likās, ka pēc Vimbldonas ir neizturami ilgs laiks līdz lielajām spēlēm. Veselas divas nedēļas. Bet nu jau trešā diena pēc atklāšanas un miljoni, miljoni cilvēku seko sacensībām. Man sanāk ap 16 - 17 stundām ik dienu.

Par atklāšanu. Īsts pārbaudījums visiem Parīzes izrādē iesaistītajiem bija lietus. Cilvēks un stihija. Nebija jau kur atkāpties. Kad viss samaksāts, saorganizēts, saplānots pa minūtēm, "dzīvais ēters" sakombinēts ar videoierakstiem, tad vairs neko nav iespējams ne atlikt, ne pārcelt. Un tādā brīdī cilvēku masai, manuprāt, ieslēdzas tāds iereibušo azarts: - Ak, tā?!? Mums nospļauties par ķibelēm, mums svētki un mēs "ālēsimies" par spīti visam.

Par uzvedumu. Radošu cilvēku izdomai nav robežu, tas ir skaidrs. To spēj lielas, brīvas, zināmā mērā pat augstprātīgas nācijas, kuru priekšgalā noteikti ir francūži. Salauza ierasto atklāšanas ceremoniju rutīnu, noorganizēja kaut ko nebijušu, iepinot iekšā savu vēsturi, kultūru, savdabību un daudzveidību. Apsmēja gan pāris tūkstoš gadu ieilgušās pasakas, gan gleznas pēc šo pasaku motīviem, gan šo gleznu parodijas, - to spēj tikai francūži. Ceremonija bija izaicinoša, cilvēku dažādību apliecinoša, pat skandaloza. Un? Atceramies, kurai nācijai pieder Charlie Hebdo.

Lai zied visi ziedi. Par rozā!!!

Sēnu, tos tiltus, krastmalas un pašu torni esmu redzējis klātienē. Salīdzinot un nomierinoties, pagājos gar mūsu pašu upi.

Mūsu upe ir platāka un tilti garāki.

Mūsu kuģīši peld šā tā.

Mūsu bumbas ir visapaļākās.

Mūsu Pārdaugavas siluetā uzradies panorāmas rats.

Mūsu koki dzen saknes pat betonā.

Mums ir pašiem savi kalni. Ai, nē! Mākoņi.

Pieturoties tradīcijām, jāatrod kaut viena puķīte :)